EIROPĀ. 2006. gada 10. aprīlis, EKL. Visbrīnumainākais elements šajā procesā ir tas, ka daudzie Polijas zemnieki, kas bija visskeptiskākā sociālā grupa, tagad galvenokārt ir par ES. ES naudas saņemšanas process ir noticis gludi, labāk, nekā jebkurš gaidīja. Jaunā valdība zina — ja viņi salaiž dēlī ES finansējumu, viņi par to maksās. Tāpēc valdība ļoti cīnījās par budžeta piešķiršanu Polijai un arī citām jaunajām dalībvalstīm. Polijas Sabiedrisko lietu institūta (Institute of Public Affairs) programmu direktors Jačeks Kuharčiks intervijā Dienas komentētājam Pēterim Strautiņam Avots: Diena, http://www.diena.lv/komentari/lasit.php?id=274694
Pirms desmit gadiem Polija bija mums tālu priekšā. Pašlaik atkarībā no tā, uz kādu statistiku skatāties, Latvija ir vai nu noķērusi Poliju, vai grasās to darīt. Iepriekšējā gadā iekšzemes kopprodukta pieaugums Polijā bija zem vidējā starp jaunajām dalībvalstīm.
Ja mēs sevi salīdzinām ar citām valstīm Centrāleiropā, kopš 1989.gada Polija bijusi daudz veiksmīgāka. Mēs esam vienīgā valsts, kurai bija nepārtraukts ekonomiskais pieaugums. Taču patlaban Baltijas valstis ir drīzāk modelis Polijai, nevis Polija — Baltijas valstīm. Mums bieži sabiedriskajās diskusijās ir atsauces uz Baltiju, varbūt mazāk uz Latviju, bet visi runā par Igauniju. Tās uztver kā valstis, kas ieviesa daudz atvērtāku ekonomiku, zemākus nodokļus un tā tālāk. Nezinu, cik tas ir mīts, cik tā ir realitāte.
Diemžēl partijas, kas izmanto Baltiju kā piemēru, nav ļoti veiksmīgas Polijas politikā. Es domāju Pilsonisko platformu, kas iepriekšējās vēlēšanās zaudēja. Starpība varbūt bija pāris procentu, tomēr viņi zaudēja. Partijas, kurām ir vairākums parlamentā, nav tās, kas izvēlētos Igaunijas vai Latvijas ceļu. Tās ir relatīvi protekcioniskas, un pats galvenais — tās nevēlas zemākus nodokļus, bet gan vairāk valsts pārdales, tā ir galvenā filosofiskā atšķirība. Tas nozīmē, ka izredzes jebkādām nopietnām strukturālām reformām un nodokļu samazināšanai, kas ļautu ekonomiskajam pieaugumam paātrināties, pašlaik Polijā nav ļoti lielas.
Mums 2003.gadā bija politiskā krīze, un kopš tā laika valda gandrīz nepārtraukta vēlēšanu kampaņa. Belkas valdība centās īstenot dažas strukturālas reformas, reformēt sabiedriskās finanses. Taču visi gaidīja vēlēšanas, nezinot, kad tās būs. Tādos apstākļos nav iespējamas nopietnas reformas.
Turklāt Polijā sabiedriskās domas aptaujās cilvēki arvien biežāk saka — valstī ir briesmīgs haoss, taču man klājas ļoti labi, paldies. Tā ir attieksme. Daudzi cilvēki izdara salīdzinājumus ar Itāliju pirms dažiem gadiem, kad politika bija haotiska, bet ekonomikai klājās ļoti labi.
Polijā IK pieaugums ir zemāks nekā Baltijas valstīs vai Slovākijā, bet tas ir virs četriem procentiem, kas ir ļoti labi uz Rietumeiropas fona. Jautājums, vai pēc pāris gadiem pat šāds pieaugums būs iespējams. Pirmkārt, mums vajag straujāku ekonomisko pieaugumu. Otrkārt, vai mēs varam saglabāt pat esošo bez strukturālām reformām un paplašinot sabiedriskos izdevumus, kā to dara šī valdība?
Polijas paradokss ir tāds, ka poļi ievēlēja šīs populistu partijas, lai tās palielinātu izdevumus, acīmredzot uzskatot, ka ekonomiskā situācija ir pietiekami laba, lai to varētu atļauties. Cilvēki domāja — ekonomika ir augusi tik ilgi, mēs gribam redzēt to savā kabatā. Cilvēki gribēja, lai labumus iegūtu ne tikai samērā neliela sabiedrības daļa. Tā tas nebija, bet tāda bija sabiedrības uztvere. Šī valdība solīja labumus sadalīt visām sabiedrības daļām.
Latvijā daudzi cilvēki ir aizbraukuši uz Īriju un citām Rietumeiropas valstīm, un tas sāk satraukt sabiedrību. Kā uz to skatās Polijā?
Poļi ir pieraduši pie tā, ka cilvēki dodas strādāt uz ārzemēm. Dominējošā sajūta ir tāda — ir labi tas, ka tik daudz poļu varējuši atrast darbu Īrijā un Lielbritānijā. Ir siltas jūtas pret valstīm, kas atver darba tirgus, un nepatika pret tām, kas to nedara. Poļi arī ļoti iecietīgi izturas pret to, ka pie mums brauc strādāt no Ukrainas. Tātad mēs mierīgi uztveram migrāciju abos virzienos.
Kaut arī Polijā ir bezdarbs, tas nenozīmē, ka pie mums nav darbaspēka trūkuma, bet tas vairāk ir kvalificētu darbinieku trūkums. Piemēram, no Polijas aizbrauc daudz ārstu. Taču sabiedrība nevaino ārstus, bet veselības aizsardzības sistēmu.
Varbūt jūs varētu raksturot, vai pievienošanās ES bijusi veiksme jaunajām dalībvalstīm un kādas ir galvenās problēmas.
Neesmu pārliecināts, ka varu vispārināt par vairākām valstīm. Taču Polijas gadījumā pievienošanās bijusi ļoti liela veiksme, rezultāti ir labāki, nekā to prognozēja pat vislielākie proeiropieši. Sajūta, ka pievienošanās ES bija labvēlīga Polijai, atspoguļojas sabiedriskās domas aptaujās, kas uzrāda 80% atbalstu dalībai ES, — tas ir visu laiku augstākais rādītājs.
Skatoties šo aptaujas datu vēsturē, mums bija līdzīgs rādītājs deviņdesmito gadu sākumā. Mēs joprojām esam viseirooptimistiskākā valsts ar relatīvi eiroskeptisku valdību, tas ir liels poļu paradokss. Visbrīnumainākais elements šajā procesā ir tas, ka daudzie Polijas zemnieki, kas bija visskeptiskākā sociālā grupa, tagad galvenokārt ir par ES. ES naudas saņemšanas process ir noticis gludi, labāk, nekā jebkurš gaidīja. Jaunā valdība zina — ja viņi salaiž dēlī ES finansējumu, viņi par to maksās. Tāpēc valdība ļoti cīnījās par budžeta piešķiršanu Polijai un arī citām jaunajām dalībvalstīm.
Ekonomiski pievienošanās ES bija laba Polijai, droši vien arī citām jaunajām dalībvalstīm. Ne tikai tāpēc, ka mēs spējām apgūt ES naudu, bet arī Polijas ekonomikas veiksmīgas attīstības dēļ šajā laikā. Mums pieaug eksports, īpaši lauksaimniecībā. Pirms tam izskanēja daudz brīdinājumu par gaidāmo lauksaimniecības bankrotu, jo "viņiem" ir lielāki tiešie maksājumi un tā tālāk.
Ko tagad dara slavenais populists Andžejs Lepers?
Andžejs Lepers tagad sevi pamazām pārveido par paraugvalstsvīru. Protams, viņam ir daži veidi, lai parādītu, ka viņš joprojām ir Andžejs Lepers. Viņš joprojām ienīst Lešeku Balceroviču, izmanto viņu kā simbolu tam, kas it kā sagāja dēlī ar Polijas ekonomisko pārveidi. Vienlaikus viņš cenšas parādīt sevi kā stabilizējošu faktoru Polijas parlamentā. Ir ļoti interesanti vērot, kā šī pārtapšana notiek. Iemesls, protams, ir viņa lielā vēlme iekļūt valdībā. Patlaban viņš attiecībā uz ES neko nesaka. Viņš nekad nav ieņēmis tīri anti–ES pozīciju. Viņa nostāja referendumā bija tāda, ka cilvēkiem jāizlemj pašiem. Pirms pievienošanās viņš uzskatīja, ka pašreizējos apstākļos tā būtu slikta Polijai. Pirms vēlēšanām viņš teica, ka jāpārskata pievienošanās nosacījumi. Tagad starp postulātiem, ko izvirza viņa partija kā nosacījumu atbalstu valdībai, šis nosacījums neparādās.
Vai jums ir sajūta, ka jaunās dalībvalstis ES diskriminē?
Nē, man nav tādas sajūtas. Man ir sajūta, ka mēs neprotam tur labi orientēties. Mūsu vājums ir nespēja izprast, kas ir mūsu prioritātes un kā tās virzīt. Mēs nezinām, ko gribam no ES vidējā un tālā nākotnē. Mēs neprotam veidot koalīcijas un atrast partnerus, mūsu valdība ir spilgtākais piemērs tam. Vienīgā sarunu metode, ko viņi zina, ir triekt dūri galdā. Tā ir viņu vienīgā stratēģija.
Kādas būtu prioritātes jaunajām ES dalībvalstīm kā kopumam?
Es domāju, ka daži Polijas politiķi pareizi izvirza solidaritātes principu kā galveno. Ar to viņi domā, ka ES jāsamazina atšķirības līmeņi starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm. Mums būtu jāpanāk, lai ES ievēro šo principu, kas bija vieglāk, kad ES bija daudz viendabīgāka, kaut arī tad, protams, bija relatīvi nabadzīgas valstis. No šī redzes punkta reģionālajai vai strukturālajai politikai jābūt lielai budžeta pozīcijai.
Vai jaunās dalībvalstis ir labi sadarbojušās?
Es domāju, ka bijis ļoti maz sadarbības. Nerunāju par to, ko tieši vainot. Grupa, par kuru Polijā bija vislielākās cerības, Višegradas grupa, nav spējusi vienoties ne par kādu politiku, ko atbalstīt ES. Lietas, par kurām Polija vienmēr ir rūpējusies, reģionālā politika un austrumu dimensija, īpaši attiecībā uz Ukrainu, nesaņēma lielu citu ES dalībvalstu atbalstu. Ukrainā mēs strādājām ar Lietuvu un Lietuva strādāja ar mums, bet tas bija vienīgais veiksmīgas sadarbības gadījums. Citādi mēs drīzāk konkurējam cita ar citu, un katra valsts grib kaut ko sev, nevis cenšas veidot kopīgu politiku. Zināmā mērā tas ir politiskās gribas un uzticēšanās trūkums jaunajās dalībvalstīs.
Tā ir arī nespēja definēt savas intereses un atrast kopīgas intereses. Mēs joprojām mācāmies, kas ir ES un kas ir mūsu intereses tajā. Mācīšanās process sevišķi intensīvs ir publiskajā pārvaldē un politiskajā vadībā.
Ko patlaban Baltijas valstis un Polija kopā var darīt, lai mainītu politisko situāciju Baltkrievijā?
Es domāju, ka tas ir viens no gadījumiem, kad mums jābūt daudz vienotākiem, nekā mēs esam. Cerības dod tas, ka citu dalībvalstu interese ir daudz lielāka, nekā iepriekš attiecībā uz Ukrainu. Ne tikai lietuvieši ir ļoti aktīvi, bet arī slovaki, čehi. Neesmu pārliecināts par Latviju.
Es domāju, ka ES būtu jāreaģē daudz stingrāk, nekā tā to darīja. Droši vien tas ir atkarīgs arī no personībām. Domāju, ka [Austrijas ārlietu ministre Benita] Ferero–Valdnere, kas atbild par ārlietām, netiek galā ar saviem pienākumiem, vismaz attiecībā uz Baltkrieviju. Prezidējošās valsts Austrijas reakcija uz notiekošo nav tik spēcīga, cik tai vajadzētu būt.
Visi runā par vīzu sankcijām, taču saraksta papildināšana līdz 400 personām nav pietiekams solis. Aizliegumam jābūt daudz stingrākam, tam jāaptver, piemēram, Baltkrievijas policisti un viņu ģimenes locekļi. Tas kaitētu režīmam. Es domāju, ka jāķeras arī pie ekonomiskajām sankcijām, ja Lukašenko paliek pie varas. Baltkrievija ir ļoti atkarīga no tirdzniecības ar ES, un viņus var ietekmēt ekonomiskās sankcijas. Lukašenko "valdzinājums" ir spēja nodrošināt ekonomisko stabilitāti. Ja viņš to nespētu, viņa varas bāze sabruktu.
Tomēr vēl svarīgāk ir sniegt pozitīvus stimulus virzībai uz demokrātiju un atvērt savu valsti. Tā būtu daudz plašāka sadarbība ar ES, nenoliedzot iespēju, ka viņi kopā ar Ukrainu varētu pievienoties ES. Ir vesela diskusija par ES paplašināšanas limitiem. ES daļēji jāvaino par notiekošo Baltkrievijā, jo ES kaimiņu politika ir tik nesavākta. Baltkrievi skatījās, kas notiek Ukrainā un ko Ukraina dabūjusi gadu pēc oranžās revolūcijas — gandrīz neko, tikai vārdus. Tāpēc ES jābūt daudz aktīvākai, piedāvājot "burkānus". Baltkrievija ir Eiropas valsts, un ES jāatzīst atšķirība starp Baltkrieviju un Maroku, kas nav Eiropas valsts. Saskaņā ar Romas līgumu jebkurai Eiropas valstij, izpildot noteiktus formālus kritērijus, ir tiesības kļūt par ES dalībvalsti.
Tātad nav pienācis laiks ES galīgo robežu nospraušanai?
Jā, es noteikti tam piekrītu. Ierosinājumi, kas nākuši no [Bavārijas premjerministra Edmunda] Štoibera puses, un ES Parlamenta rezolūcija, kas aicina vērtēt ES absorbēšanas spēju, ir skaidri vērsti pret tālāku paplašināšanu. Štoibers vēršas pret Turciju, taču tas rada arī negatīvas sekas mūsu austrumu kaimiņiem, un tas mazina cerības tos demokratizēt. Tas ir izšķiroši, jo padarīt Lukašenko par civilizētās pasaules pāriju ir pareizi, taču parādīt baltkrieviem, ka ir alternatīva, ja viņi nolemj atbrīvoties no Lukašenko un ievieš demokrātiskas un tirgus reformas, ir pat svarīgāk.
Kādi ir punkti ES dienaskārtībā, kas Polijai un Baltijas valstīm jāatbalsta kopā vai kuriem jāpretojas?
Negribu lietot pārāk spēcīgu valodu, bet viens no uzdevumiem ir pretoties Putina lobijam ES. Jāatrod alianses ar vecajām dalībvalstīm, kam ir daudz skeptiskāka attieksme pret Krieviju nekā Vācijai Šrēdera vadībā vai Francijai. Jāpretojas to ietekmei uz ES politiku. Uz notiekošo Krievijā jābūt adekvātai reakcijai. Jādara skaidrs, kādas sekas būs virzībai pretim "vadāmajai demokrātijai", kas ir eifēmisms, protams. Jo mazāk eifēmismu būs attiecībās ar Krieviju, jo labāk. Jādara skaidrs — ne tas, ne Krievijas attieksme pret bijušo PSRS kā tās ietekmes zonu nav pieņemama un savienojama ar Eiropas normām. Tam jārada sekas ES politikā pret Krieviju.
Sadarbībai jābūt balstītai nevis uz "bailēm no Krievijas", bet uz principiem. Mēs esam valstis, kas ir nesen atbrīvojušās no diktatūras. Daļai ES politikas jābūt demokrātijas atbalstīšanai tās kaimiņos un vēl tālāk. Jābūt pozitīvam aspektam attiecībās ar Krieviju. ES jābūt daudz aktīvākai, atbalstot demokrātisko attīstību bijušajā PSRS un citur, nevis jāuzsver īstermiņa intereses un "nomierināšanas" politika.
Varbūt vēl kādas citas jomas, nodokļi, enerģētika?
Protams, enerģijas politika ir saistīta ar Krieviju. Dažām ES valstīm Krievija vairāk ir risinājums enerģijas lietās, citām — problēma. Mums tā vairāk ir problēma, Vācijai — risinājums. Mums te jāmeklē saskaņa.
ES ir interesanta pieredze ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP). To izveidoja, lai sniegtu Eiropai neatkarību lauksaimniecības jomā. Man šķiet, ka KLP ir savas veiksmes upuris. Eiropai nevajag KLP tās pašreizējā formā, bet tai vajag enerģijas politiku kā jaunu KLP. Mums jāredz kopiena kā atspoguļojums tam budžeta politikā. Enerģijai jābūt ES jaunajai "lielajai lietai". Tā ir organizācija, kas meklē sev jaunu likteni, jaunu projektu, kas to turētu kopā. Polija piedāvāja "musketieru principu" — viens par visiem, visi par vienu, bet tas nebija labi pārdomāts. Polijai vajadzēja to piedāvāt kā ES politiku, bet tā piedāvāja to kā "enerģijas NATO". Tā bija kļūda.
Cik svarīga kopumā ir Baltija un Latvija poļu acīs?
Es teiktu, ka Polijai jākļūst daudz ieinteresētākai par Latviju. Baltijas valstīm jākļūst tikpat svarīgām partnerēm kā Višegradas valstīm. Daudzās jomās mūsu domāšana ir daudz tuvāka nekā ar čehiem, piemēram. Ģeogrāfiski čehi jūtas kā "dziļi iekšā" ES, drošībā, mēs jūtamies kā skarbajā ārmalā. Tam mūs jātuvina. Mums ir kopīgi jādomā par ES nākotni, par ES arhitektūru, konstitūciju. Tagad tas ir liels haoss.
Vai konstitūcijas līgumam ir nākotne, vai tas ir miris, gandrīz miris, pusdzīvs?
Man šis līgums īsti nepatīk, bet es drīzāk vēlētos, lai tas tiktu īstenots. Laikā, kad ES vēl cenšas tikt galā ar savu daudzveidību un paplašināšanu, šis līgums palīdzētu veicināt sadarbību un padarīt ES valstis daudz ciešāk saistītas. Šī līguma apstiprināšana Francijā un Nīderlandē ir politiska fikcija, līdz ar to ir jāizstrādā pieticīgāks līgums.
Politiska vīzija ir vajadzīga, un krīzei ar ratifikāciju nevajadzētu apturēt konstitucionālās reformas. Atgriežoties pie Polijas un Latvijas attiecībām. Polija savu darbību ES var attīstīt divos veidos. Polija var būt mazā starp lielajām valstīm, taču tā var arī būt līdere starp mazajām valstīm, cenšoties panākt, lai ES nedominē tradicionālās lielvaras, Francija, Itālija, Vācija. Jāparūpējas, lai lēmumus nepieņem pāri mazo valstu galvām. Cīņā par ES konstitūciju tas bija Polijas mērķis, un tā nesaņēma mazo valstu atbalstu.
http://www.eiropaskustiba.lv/lv/aktualitates/133 Saite 2) Valdība nevienojas par ES fondu sadalījumu 2007. - 2013. gadā
Saite: http://www.eiropaskustiba.lv/lv/aktualitates/134 3) "Prāta vētra" dosies Eiropas turnejā http://www.eiropaskustiba.lv/lv/aktualitates/162 |
