Daudzveidīgā Eiropa

Nodibināta biedrība "Arābu kultūras centrs"

Avots: ĪUMSILS un LETA www.leta.lv

Rīga, 24.marts, LETA. 24. martā viesnīcā "Rīga" tika dibināta biedrība "Arābu kultūras centrs", aģentūru LETA informēja sabiedrības integrācijas sekretariāta preses sekretāre Gunta Kāle.

"Arābu kultūras centra" direktors Hosams Abu Meri informēja, ka ar laiku centrs plāno piedāvāt dažādus kursus - sākot no valodas apmācībām un tulkošanas darbiem, beidzot ar dažādiem ar arābu kultūru saistītiem kursiem.

Tāpat biedrība plāno rīkot Arābu kultūras nedēļu, organizēt kultūras pasākumus lielākajās Latvijas pilsētās, sniedzot muzikālus priekšnesumus, iepazīstinot ar arābu pasaules virtuvi un piedāvājot informāciju par dažādajām arābu tautām, to kultūru un tradīcijām.

"Arābu kultūras centra" atklāšanas pasākumā klātesošie tika informēti par centra mērķiem, darbību, savu lomu sabiedrības integrācijas veicināšanā un plāniem nākotnei.

"Arābu kultūras centrs" sadarbojas ar arābu kultūras centriem Francijā, Ēģiptē, Kuveitā un Jordānijā, bet nākotnē plānots sadarboties ar šāda veida centriem visā Eiropā.

Kopš 1960.gada 21.marts ir ANO Starptautiskā visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanas diena, un šajā laikā visā Eiropā notiek Eiropas nedēļa pret rasismu, kuras laikā tiek pievērsta uzmanība visu veidu diskriminācijas izskaušanai un iecietības veicināšanai. Latvija šajā projektā iesaistās trešo gadu.

Rietumu pasaule un Islams (The roots of the prejudice towards Islam)

Laila Brence, Karachi, Pakistan

Kopš laika, kad kļuvu par musulmani, esmu mēģinājusi izprast konfliktu starp Rietumu pasauli un Islamu. Vērojot Rietumu sabiedrības dinamiku pēc 9/11 notikumiem, jutu, ka konflikts nav vienkārši virspusējs – tā saknes ir meklējamas kur dziļāk.

Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos Islamu par savu dzīves veidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt musulmaņu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par Muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: „Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?” Man uz mēles bija: „Un kāpēc gan nē?” ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par Islamu un musulmaņiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?

Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu pret Islamu izcelsmi, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākuma un apgalvo, ka aizspriedumu pret Islamu saknes tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtiem – bēdīgi slaveno Krusta Karu laiku.

Asada sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – „grieķisi-romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos no vienas puses un ‘barbaros’ no otras” (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem, Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi, šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas – viņš uzskata rietumniecisko dzīves veidu par vienīgo normu, attiecībā pret kuru citi dzīves veidi var tikt vērtēti.

Lai gan grieķiski-romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka „Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti” (4). Asads arī īpaši atzīmē, ka Islams neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt Hinduisma un Budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa pašām. Turpretī Islams neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekoši tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.

Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas Islama dilemmai, sakot, ka „tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz Islamu, sakņojas iespaidos, kas dzima Krusta Karu laikos” (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu phsihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka Krusta Karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas ‘bērnības’ periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka „liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu ‘rakstura iezīmes’) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados—agrā bērnībā, (...) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes” (5).

Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, tad „arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi” (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām—gadsimtiem īsi pirms Krusta Kariem, kad Eiropa sāka rast pati savu unikālu kultūras seju. Krusta Karu intensitāti un efektu Asads salīdzina ar ‘baismīgu šoku,’ ko Eiropa saņēma šajā jūtīgajā formācijas vecumā.

Asads turpina, sakot, ka „Krusta Kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties” (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts—Kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo Krusta Karu pacēla šo vienīgo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret ‘ļauno rasi’ [musulmaņiem], kuru rokās atradās Svētā Zeme [Jeruzaleme] (6).

Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Asada vārdiem sakot—„kontinentam pāri pāršalca reibuma vilnis” (6). Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret musulmaņiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta Islama ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai, pravietis Muhameds tika nosaukts par antikristu un Islams tika attainots kā „primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā lai attīrītu sirdi” (7).

Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret Islama pasauli. „Krusta Karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret Islamu un musulmaņiem vērstājās reakcijās var jaust šī rēga pēdas...” (7).

Grūti ir noliegt šo Asada teoriju, ja atcerās, ka arī Eiropas literatūras viens no pirmajiem darbiem –„Dziesma par Rolandu”—episki apdzied uzvaru karā pret musulmaņiem. Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties Islamam sejā.

(Avots: Asad, Muhammad. The Road to Makkah.)