Eiro žargons

ES institūciju darbinieki un žurnālisti, kas raksta par ES lietām, bieži lieto "eirožargonu" – vārdus un izteicienus, ka ir saprotami tikai viņiem pašiem. Eirožargons var būt ļoti mulsinošs, tāpēc mēs sastādījām šo "skaidrojošo vārdnīcu", lai jums palīdzētu.

Avots: http://europa.eu.int/abc/eurojargon/index_lv.htm

Lūdzam ievērot, ka šī vārdnīca nesatur tīri tehniskus vai juridiskus terminus vai žargonu, kas tiek lietots tikai vienā valodā. Lai gūtu tehnisko un juridisku termino skaidrojumu, apmeklējiet "glosāriju"   , kas ir atsevišķa un daudz lietišķāka tīmekļa vietne.

Ja Jums šis materiāls ir noderīgs, vai tajā neatrodami eirožargona termini Jūs mulsina, dariet mums to zināmu, nosūtot veidlapu  ar Jūsu komentāriem.

Absorbcijas spējas:

Tas parasti nozīmē valsts vai organizācijas iespējas saņemt palīdzību un to efektīvi izmantot. Jaunattīstības valstīm parasti trūkst šīs spējas. Piemēram, valsts var saņemt pietiekoši daudz naudas, lai nodrošinātu iespēju bērniem apmeklēt pamatskolu – taču sakarā ar skolotāju un skolu trūkumu vai vāju pārvaldes sistēmu, īsā laikposmā nav iespējams izlietot šos līdzekļus. Ir jāpaveic darbs, lai sagatavotu skolotājus, uzceltu skolas un uzlabotu sistēmas efektivitāti – tādējādi paaugstinot valsts "absorbcijas spējas".

Acquis communautaire:

Šis ir franču termins, kurš būtībā nozīmē "ES kāda tā ir" – citiem vārdiem, ES dalībvalstu tiesības un pienākumus. "Acquis" ietver visus ES līgumus un likumus, paziņojumus un rezolūcijas, starptautiskās vienošanās ES jautājumos un Eiropas Kopienu Tiesas pieņemtos lēmumus. Tas sevī ietver arī pasākumus, ko ES valdības kopīgi veic "tieslietu un iekšlietu” jomā, kā arī kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Tādējādi "acquis akceptēšana" nozīmē, ka ES tiek pieņemta pilnībā. Kandidātvalstij ir jāakceptē "acquis" un jāpadara ES likumi par savas attiecīgās valsts tiesību aktu daļu, un tikai tad tā var pievienoties ES. Lai gūtu sīkāku skaidrojumu, skatiet jēdzienu "Kopienas acquis"    glosārijā.

Antimonopolu …:

ES centieni garantēt godīgu un brīvu konkurenci vienotā tirgū un nodrošināt, ka uzņēmumi drīzāk sacenšas, nekā slepeni vienojas. ES noteikumi aizliedz vienošanās, kas ierobežo konkurenci (t.i., vienošanos starp uzņēmumiem mākslīgi paaugstināt cenas), un firmu, kam pieder dominējošais stāvoklis tirgū, ļaunprātīgu savas varas izmantošanu. Šāda veida noteikumi ir pazīstami kā "antimonopolu" jurisdikcija. Komisijai ir plašas pilnvaras aizliegt pret konkurenci vērstas darbības un sodīt firmas, kas atzītas par vainīgām pret konkurenci vērstā rīcībā.

Atklāta koordinācijas metode:

Daudzās politikas jomās (piemēram, izglītība un mācības, pensijas un veselības aprūpe, imigrācija un patvērums) ES valstu valdības nosaka savas valsts politiku, nevis izmanto ES tiesību aktos noteiktu politiku. Tomēr valdībām ir lietderīgi apmainīties ar informāciju, pieņemt labāko praksi (skatīt zemāk) un saskaņot valstu politiku. Šo mācīšanos vienam no otra sauc par „atklātu koordinācijas metodi”.

Augstākā līmeņa sanāksmes (samiti):

Eiropas Padomes sanāksmes (skatīt augstāk) dažkārt dēvē par Eiropas (vai ES) "augstākā līmeņa sanāksmēm", jo tās pulcē kopā ES valstu vai valdību galvas. Dažas valstis pārstāv to premjerministrs, citas to prezidents, bet dažas abi. Tas atkarīgs no valstu konstitūcijām.

"Brisele ir nolēmusi...":

Termins "Brisele" tiek bieži izmantots plašsaziņas līdzekļos, atsaucoties uz ES institūcijām, no kurām lielākā daļa atrodas Briselē. ES likumus ierosina Eiropas Komisija, bet Eiropas Savienības Padome (attiecīgo valstu valdību ministri) un Eiropas Parlaments (kuru ievēlējuši Eiropas pilsoņi) debatē, izdara labojumus un visbeidzot izlemj, vai pieņemt ierosinātos likumus.

Brīvās tirdzniecības zona:

Tā nozīmē valstu grupu, kas ir nojaukusi savstarpējās tirdzniecības barjeras – tādas kā ievedmuitas un kvotas. Pasaulē ir izveidotas vairākas brīvās tirdzniecības zonas: piemēram, "Mercosur" Dienvidamerikā, "Nafta" Ziemeļamerikā un EBTA Eiropā. Arī Eiropas Savienība ir brīvās tirdzniecības zona, taču tā ir kas vairāk, jo ir būvēta uz ekonomisko un politisko procesu integrācijas pamata ar vienotu lēmumu pieņemšanu daudzās politikas jomās.

Budžeta deficīts:

tehnisks termins, ar ko apzīmē starpību starp valdības ieņēmumiem un izdevumiem.

Četras brīvības:

Viens no ES lielākajiem sasniegumiem ir telpas radīšana, kurā var brīvi pārvietoties cilvēki, preces, pakalpojumi un naudas līdzekļi. Šī četrādā kustības brīvība dažkārt tiek saukta par "četrām brīvībām".

Dalībvalsts:

Valstis, kas pieder kādai starptautiskai organizācijai ir tās "dalībvalstis". Jēdzienu bieži izmanto šo valstu valdību apzīmēšanai.

No 2004. gada 1. maija Eiropas Savienības dalībvalstis ir Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija. Lai uzzinātu, kad katra no šīm valstīm pievienojusies ES, skatīt "paplašināšanās" (zemāk).

Demokrātijas deficīts

: Bieži tiek uzsvērts, ka ES lemšanas sistēma ir pārāk atsvešināta vienkāršajiem cilvēkiem, kuri nespēj saprast sarežģītās procedūras un juridiskos tekstus. ES cenšas pārvarēt šo "demokrātijas deficītu", ieviešot vienkāršākus likumus un vairāk uzmanības veltot sabiedrības informēšanai, kā arī piešķirot sabiedriskām organizācijām lielākas iespējas piedalīties Eiropas politikas veidošanā. Pilsoņi ir pārstāvēti ES lēmumu pieņemšanā arī ar Eiropas Parlamenta palīdzību.
Sīkāku informāciju skatīt "glosārijā"   .

Divu ātrumu Eiropa:

Šis termins attiecas uz teorētisku iespējamību, ka nākotnē kāda atsevišķa ES dalībvalstu "kodola" grupa varētu izlemt virzīties Eiropas integrācijas (sk. zemāk) virzienā ātrāk nekā citas. Jau tagad ES dalībvalstu grupai ir iespēja sadarboties ciešāk nekā pārējām, izmantojot vienošanos, kas tiek saukta par "pastiprināto sadarbību" (sk. zemāk).

EBTA (EFTA):

Šis saīsinājums nozīmē Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju – organizācija dibināta 1960.gadā, lai veicinātu brīvu preču tirdzniecību starp dalībvalstīm. Sākotnēji EBTA bija septiņas valstis: Austrija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Zviedrija, Šveice un Apvienotā Karaliste Somija pievienojās 1961. gadā, Islande 1970. un Lihtenšteina 1991. gadā. 1973.gadā Apvienotā Karaliste un Dānija izstājās no EBTA un pievienojās EEK (skatīt augstāk). Tām sekoja Portugāle 1986. gadā un Austrija Somija un Zviedrija 1995. gadā. Šodien EBTA locekles ir Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Zviedrija.

EEK (EEC):

Šis saīsinājums nozīmē Eiropas Ekonomikas Kopienu – vienu trim Eiropas Kopienām (skatīt zemāk), kas dibināta 1957.gadā, lai Eiropā ieviestu ekonomikas integrāciju. Sākotnēji tajā bija sešas dalībvalstis: Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. 1993. gadā, kad stājās spēkā Māstrihtas līgums, EEK tika pārdēvēta par Eiropas Kopienu (EK), un tā veido šodienas Eiropas Savienības pamatu.

EEZ (EEA):

Šis saīsinājums attiecas uz Eiropas Ekonomikas zonu – kas ietver Eiropas Savienību un visas EBTA valstis (skatīt zemāk), izņemot Šveici. EEZ līgums, kas stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī ļauj Islandei, Lihtenšteinai un Norvēģijai baudīt ES vienotā tirgus priekšrocības, kaut arī tām nav visas ES dalības privilēģijas un atbildība.

Eirobarometrs:

Tas ir Komisijas dienests, izveidots 1973.gadā, kas novērtē un analizē sabiedriskās domas tendences visās dalībvalstīs (vecajās un jaunajās), kā arī kandidātvalstīs. Ir svarīgi zināt sabiedrisko domu, lai palīdzētu Eiropas Komisijai izstrādāt tiesību aktu priekšlikumus, pieņemt lēmumus un novērtēt savu darbu.
Eirobarometrs izmanto gan viedokļu aptaujas, gan fokusgrupas. Tās pētījumi tiek publicēti apmēram 100 ziņojumos katru gadu. Lai gūtu plašāku informāciju, apmeklējiet Eirobarometra tīmekļa vietni .

Eirokrāts:

Termins "eirokrāts" (darināts pēc vārda "birokrāts" parauga) apzīmē daudzus tūkstošus ES iedzīvotāju, kas strādā Eiropas institūcijās (Parlamentā, Padomē, Komisijā, u.c.).

Eiropas cietoksnis:

Šo izteicienu biežāk izmanto, lai apzīmētu viedokli, ka Eiropa ir jāaizsargā no ārējas ietekmes, it īpaši kultūras jomā. Termins "Eiropas cietoksnis" bieži parādās diskusijās par patvēruma sniegšanu un imigrācijas noteikumiem.

Eiropas dibinātāji:

Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara tādi cilvēki kā Robērs Šūmans (Robert Schuman) un Žans Monē (Jean Monnet) sapņoja par to, ka Eiropas tautas varētu apvienoties ilgstošā mierā un draudzībā. Piecdesmit gadu gaitā, izveidojoties ES, viņu sapnis kļuva par realitāti. Tāpēc viņus sauc par Eiropas Savienības "dibinātājiem".

Eiropas diena, 9. maijs:

1950. gada 9. maijā Roberts Šūmans(Robert Schuman) (tobrīd Francijas Ārlietu ministrs) teica savu slaveno runu, kurā ierosināja Eiropas integrāciju (sk. zemāk) kā iespēju nodrošināt mieru un radīt labklājību pēckara Eiropā. Šie priekšlikumi kļuva par pašreizējās Eiropas Savienības pamatu, tādēļ 9. maijs tiek katru gadu atzīmēts kā ES dzimšanas diena.

Eiropas... gads:

Katru gadu vai reizi divos gados ES vai Eiropas Padome pievērš sabiedrības uzmanību konkrētam Eiropai svarīgam jautājumam, organizējot virkni īpašu pasākumu.

Eiropas integrācija:

Vienotība starp Eiropas valstīm un tautām. Eiropas Savienībā tas nozīmē, ka valstis apvieno savus līdzekļus un daudzus lēmumus pieņem kopīgi. Šī kopējā lēmumu pieņemšana, savstarpēji sadarbojoties ES institūcijām (Parlamentam, Padomei, Komisijai u.c.).

Eiropas Kopienas:

Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados sešas Eiropas valstis nolēma apvienot savu ekonomiskos resursus un izveidot kopēju lēmumu pieņemšanas sistēmu ekonomikas jautājumos. Tāpēc tika izveidotas trīs organizācijas:

• Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK),
• Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom),
• Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK)

Šīs trīs Kopienas, kopā sauktas "Eiropas Kopienas", veido šodienas Eiropas Savienības pamatu. EEK īsā laikā kļuva par svarīgāko no tām, un to sāka saukt vienkārši par "Eiropas Kopienu" (EK).

EK lēmumus pieņem, izmantojot "Kopienas metodi" (skatīt zemāk), kurā iesaistītas ES institūcijas. Tā aptver gandrīz visas ES aktivitātes, izņemot lietas, par ko savā starpā vienojas valdības.

Eiroskeptiķis:

Šo jēdzienu nereti izmanto, lai apzīmētu cilvēku, kurš ir pret Eiropas integrāciju vai kurš ir "skeptiski" noskaņots pret ES un tās mērķiem.

Eirozeme:

Šādi tiek sauktas tās ES dalībvalstis, kas par savu valūtu ir pieņēmušas euro. Pašlaik tās ir Beļģija, Vācija, Grieķija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Somija.

EK (EC):

Šis saīsinājums attiecas vai nu uz "Eiropas Kopienu" vai "Eiropas Komisiju"

Eiropas Kopiena

ir pašreizējais kādreizējās "Eiropas Ekonomikas kopienas" (EEK) nosaukums: skatīt zemāk.

Eiropas Komisija ir politiski neatkarīga institūcija, kas pārstāv un uztur Eiropas Savienības intereses kopumā. Tā izstrādā tiesību aktu priekšlikumus, politikas un darbības programmas un ir atbildīga par Parlamenta un Padomes lēmumu ieviešanu.

ERASMUS:

Šis vārds patiesībā nav daļa no eirožargona. Tā sauc ES atbalstītu izglītības programmu, kas nosaukta dižā Renesanses laiku zinātnieka vārdā. Programmu uzsāka 1987.gadā. Pateicoties Erasmus programmai, līdz 2007. gadam vairāk nekā diviem miljoniem studentu būs bijusi iespēja studēt citās valstīs. No 2004. gada vairāk nekā 40 miljonu euro gadā tiks ieguldīti jaunā programmā, Erasmus Mundi, kas sekmē maģistru studijas, ko piedāvā vismaz trīs universitāšu konsorcijs trīs dažādās Eiropas valstīs. Stipendijas šīm studijām ir pieejamas visu valstu studentiem.

ES konstitūcija:

Pašlaik ES balstās uz četriem pamata līgumiem, kuros izklāstīti noteikumi, kā tai jādarbojas. Šie līgumi ir apjomīgi un sarežģīti, un ES vadītāji vēlētos aizvietot tos ar vienu īsāku, vienkāršāku dokumentu, kas atspoguļotu ES nolūkus un mērķus un skaidri norādītu, kas ar ko nodarbojas. Šis jaunais dokuments (kura nosaukums ir "konstitucionālais līgums") būs diezgan līdzīgs valsts konstitūcijai – kaut arī ES nav vienota valsts, un arī tās mērķis nav tādai būt. Jaunās ES konstitūcijas teksta saskaņošanu pabeidza 2004. gada jūnijā, visu dalībvalstu valdības to parakstīja 2004. gada oktobrī. Tai jāstājās spēkā 2006. gadā, taču vispirms tā jāratificē visu valstu parlamentiem, dažās valstīs par to rīkos referendumus.

ES pīlāri:

Eiropas Savienība pieņem lēmumus trīs galvenajās sfērās (politikas jomās), kas pazīstamas arī kā ES trīs "pīlāri".

• Pirmais pīlārs "Kopienas sfēra", kas ietver vairumu kopējās politikas jomu, kurā lēmumi tiek pieņemti ar "Kopienas metodi" (skatīt augstāk) – iesaistot Komisiju, Parlamentu un Padomi
• Otrais pīlārs ir kopējā ārpolitika un drošības politika, kurā lēmumus pieņem tikai Padome
• Trešais pīlārs ir "policijas un tiesu sadarbība kriminālnoziegumu jautājumos", kuros arī lēmumus pieņem Padome.

Pirmajā pīlārā Padome parasti pieņem lēmumus ar "kvalificētu balsu vairākumu" (skatīt zemāk). Citos pīlāros Padomes lēmumam ir jābūt pieņemtam vienbalsīgi: jebkura valsts to var bloķēt ar veto tiesībām. 

Ja Padome tā nolemj, tā var izmantot "Padomes tiltu" (skatīt zemāk), lai atsevišķas lietas nodotu no trešā pīlāra pirmajam pīlāram. 

EUROPA:

Šis vārds patiesībā nav daļa no eirožargona. Tas ir senais Eiropas nosaukums grieķu un latīņu valodā, un tagad tas ir oficiālās Eiropas Savienības tīmekļa vietnes nosaukums (www.europa.eu.int). Šajā tīmekļa vietnē ir liels daudzums noderīgas informācijas par ES, to regulāri atjaunina, un tā ir pieejama visās oficiālajās ES valodās.

Federālisms:

Vispār tas nozīmē jebkuru valdības sistēmu, kurā vairākas valstis veido apvienību, bet tomēr paliek neatkarīgas to iekšējās lietās. Šīs sistēmas atbalstītāji bieži tiek saukti par "federālistiem".

Virknē pasaules valstu – piemēram, Austrālijā, Kanādā, Vācijā, Šveicē un Savienotajās Valstīs – ir federālās pārvaldes modelis, kurā dažas lietas (tādas kā ārējā politika) tiek izlemtas federālā līmenī, kamēr citas tiek izlemtas atsevišķās pavalstīs. Tomēr šī modelis dažādās valstīs ir atšķirīgs.

Eiropas Savienības pamatā nav neviena no šiem modeļiem: tā nav federācija, bet gan unikāla savienības forma, kurā dalībvalstis saglabā neatkarību un suverēnas nācijas, apvienojot savu suverenitāti daudzās kopēju interešu jomās. Tas piešķir tām tādu kopēju spēku un ietekmi pasaules arēnā, kāds nevienai no tām nebūtu pašai par sevi.

Daļa no debatēm par Eiropas Savienību ir jautājums, vai ES vajadzētu vai nevajadzētu kļūt "federālākai".

Finanšu perspektīva:

Vārds "perspektīva" šeit nozīmē "plānu". ES jāplāno tās darbs labu laiku iepriekš un jānodrošina, lai tai būtu pietiekoši naudas maksāt par to, ko tā vēlas darīt. Tādēļ tās galvenajām institūcijām (Parlamentam, Padomei un Komisijai) ir jāvienojas iepriekš par prioritātēm dažos nākamajos gados un jānāk klajā ar izdevumu plānu, ko sauc par "finanšu perspektīvu". Šī finanšu perspektīva paredz maksimālo summu, ko ES var izdot, un izdevumu mērķus.
Pastāvīgi pieaugot izmaksām, finanšu perspektīvas nolūks ir kontrolēt ES izdevumus.

ĢD (DG):

Galveno ES institūciju (Komisijas, Padomes un Parlamenta) personāls ir sadalīts vairākos departamentos, kas pazīstami kā "Ģenerāldirektorāti" (ĢD)(DGs), no kuriem katrs ir atbildīgs par specifiskiem uzdevumiem vai politikas jomām. ĢD administratīvais vadītājs ir "ģenerāldirektors" (dažreiz šis termins arī tiek saīsināts kā ĢD).

Ieinteresētā persona:

Jebkura persona vai organizācija, kurai ir interese vai kuru ES likumdošana un politikas veidošana skar kā "ieinteresēto personu" šajā procesā. Eiropas Komisija pirms jaunu tiesību aktu vai jaunas iniciatīvas izvirzīšanas apspriežas ar iespējami plašāku ieinteresēto personu loku.

Iesaistīšana:

Vienkārši runājot, jautājuma iesaistīšana nozīmē to, ka tas tiek integrēts visās ES politikas jomās. Piemēram, tagad pieņemot jebkuru Eiropas Savienības politisku lēmumu jāņem vērā tā ietekmes uz vidi aspekti. Citiem vārdiem, vides jautājums ir "iesaistīts".

IGC:

Skatīt "Starpvaldību konference".

Kandidātvalsts:

Valsts, kas ir iesniegusi pieteikumu par pievienošanos Eiropas Savienībai un kuras pieteikums ir oficiāli pieņemts. Patreiz ir četras kandidātvalstis: Bulgārija, Horvātija, Rumānija un Turcija. Pirms kandidātvalsts var pievienoties ES, tai ir jāizpilda ‘Kopenhāgenas kritēriji’ (skatīt zemāk).

KLP reforma:

Pirmo reizi kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) ieviesa 1960.gadā, lai nodrošinātu Eiropā stabilu pārtikas piegādi par pieņemamām cenām. Taču tā kļuva par savu panākumu upuri, dažas preces, tādas kā liellopu gaļu, miežus, pienu un vīnu saražojot ar nevajadzīgu pārpalikumu. Turklāt Eiropas lauksaimniekiem izmaksātās subsīdijas izkropļoja pasaules tirdzniecību. Tādēļ 1999.gadā Eiropas Komisija sāka pārskatīt KLP. Eiropas Savienība 2003.gadā vienojās par turpmākām reformām, uzsverot augstas kvalitātes lauksaimniecisko ražošanu un mājdzīvniekiem draudzīgu lauksaimniecības praksi, kas respektē vidi un saglabā laukus. ES plāno samazināt tiešās subsīdijas lauksaimniekiem, lai kompensētu līdzsvaru starp ES un jaunattīstības valstu lauksaimniecības ražojumu tirgiem.

Kohēzija:

Burtiski šis vārds nozīmē "turēšanās kopā". Žargona izteiciens "veicināt sociālo kohēziju" nozīmē, ka ES mēģina nodrošināt katram vietu sabiedrībā, piemēram, apkarojot nabadzību, bezdarbu un diskrimināciju. ES budžetā ir naudas līdzekļi, kas pazīstami kā "Kohēzijas fonds", ko lieto tādu projektu finansēšanai, kas palīdz ES "turēties kopā". Piemēram, no tā finansē jaunus ceļus un dzelzceļa posmus, kas palīdz mazāk attīstītiem reģioniem pilnībā iekļauties ES ekonomikā.

Komitoloģija:

Pareizāk būtu teikt "komiteju procedūra". Šī procedūra nosaka kārtību, kādā Komisijai, pieņemot ES likumus, jākonsultējas ar īpašām konsultatīvām komitejām, kurās strādā ES dalībvalstu eksperti. Sīkāku skaidrojumu varat meklēt "glosārijā"   .

Kompetences:

Eirožargonā tas nozīmē "tiesības un atbildību". To bieži izmanto politiskās diskusijās par to, kādas tiesības un atbildība būtu jāpiešķir ES institūcijām un kādas būtu jāatstāj valsts, reģionālo un vietējo varas iestāžu ziņā.

Kompetentā iestāde:

Ar to parasti apzīmē valdības departamentu vai citu organizāciju, kas ir atbildīga par šo jautājumu. Tā ir komptenta un tai ir juridiskas tiesības un atbildība.

Konvents:

Šim terminam ir vairākas nozīmes, ES kontekstā ar to apzīmē cilvēku grupu, kas pārstāv ES institūcijas, valstu valdības un parlamentus, un sanāk kopā, lai izstrādātu svarīgu dokumentu. Šāda veida konventi tikās, lai izstrādātu Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un ES konstitūciju (skatīt zemāk Konvents par Eiropas nākotni).

Konvents par Eiropas nākotni:

Eiropas Konvents jeb Konvents par Eiropas nākotni tika izveidots 2001.gada decembrī. Tajā piedalījās 105 locekļi, ES dalībvalstu un kadidātvalstu prezidenti vai premjerministri, valstu parlamentu, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas pārstāvji. Tās priekšsēdētājs bija kādreizējais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valéry Giscard d'Estaing). Konventa uzdevums bija izstrādāt jaunu līgumu, kas izklāstītu skaidrus Eiropas Savienības darbības noteikumus pēc paplašināšanās. Līgumam faktiski bija jākļūst par ES konstitūciju (skatīt augstāk). Konvents pabeidza darbu 2003.gada 10.jūlijā.

Kopenhāgenas kritēriji:

1993. gada jūnijā ES sanāksmē Kopenhāgenā noteica trīs kritērijus, kas jāizpilda jebkurai kandidātvalstij (skatīt augstāk), pirms tā var pievienoties Eiropas Savienībai. Pirmkārt, tai jābūt stabilām institūcijām, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības Otrkārt, tajā jābūt funkcionējošai tirgus ekonomikai. Treškārt, tai ir jāpārņem viss acquis (skatīt augstāk) un jāatbalsta dažādie Eiropas Savienības mērķi. Turklāt valstī ir jābūt pārvaldes sistēmai, kas spēj piemērot un īstenot ES likumus praksē. ES rezervē tiesības izlemt, kad kadidātvalsts ir izpildījusi šos kritērijus un kad ES ir gatava pieņemt jaunu dalībvalsti. 

Kopējais tirgus:

Kad 1957.gadā nodibināja EEK (skatīt augstāk), tās pamatā bija "kopējais tirgus". Citiem vārdiem, cilvēki, preces un pakalpojumi varēja brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm, it kā tā būtu viena valsts, bez pārbaudēm uz robežām un muitas nodokļu maksājumiem. Tomēr bija vajadzīgs laiks, lai to panāktu: muitas nodokļus starp EEK dalībvalstīm pilnībā neatcēla līdz pat 1968.gada 1.jūlijam. Arī citu tirdzniecības barjeru atcelšanai bija vajadzīgs laiks, un tikai 1992.gada beigās izveidojās "vienotais tirgus", kā to nosauca vēlāk.

Kopiena, Kopienas,

skatīt "Eiropas Kopienas" (augstāk).

Kopienas metode:

Tā ir ES parastā lēmumu pieņemšanas metode, kurā Komisija izvirza priekšlikumu Padomei un Parlamentam, kas tad to apspriež, piedāvā grozījumus un visbeidzot pieņem kā ES likumu. Šajā procesā tie bieži apspriežas ar citām institūcijām, tādām kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja.

Kopienas tilts:

Tā ir noteiktu lietu nodošanas procedūra no ES trešā "pīlāra" (skatīt zemāk) pirmajam "pīlāram", lai tās varētu izskatīt, izmantojot Kopienas metodi (skatīt augstāk). Jebkurš lēmums izmantot tiltu ir jāpieņem Padomei vienbalsīgi un tad jāratificē katrā dalībvalstī.

Kopieniskošana:

Ar šo terminu apzīmē lietu nodošanas procedūru no ES otrā vai trešā "pīlāra" (skatīt zemāk) pirmajam "pīlāram", lai tās varētu izskatīt, izmantojot "Kopienas metodi" (skatīt augstāk).
Sīkāku skaidrojumu varat meklē "glosārijā"  .

Kultūras galvaspilsēta:

Katru gadu kāda no Eiropas pilsētām tiek pasludināta par "kultūras galvaspilsētu". Šā pasākuma mērķis ir popularizēt un atzīmēt šo pilsētu sasniegumus kultūras jomā, ļaujot Eiropas pilsoņiem labāk apzināties, cik bagātīgs ir viņu kultūras mantojums. Par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2005. gadam ir izvēlēta Korka (Īrija). Sīkāku informāciju skatīt www.cork2005.ie Grieķijas pilsēta Patrasa būs kultūras galvaspilsēta 2006. gadā.

Kvalificēts balsu vairākums:

Lielāko daļu jautājumu Eiropas Savienības Padome izlemj balsojot. Katrai valstij ir noteikts balsu skaits, kas ir aptuveni proporcionāls tās iedzīvotāju skaitam. Balsu skaits katrai valstij ir šāds:

Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija un Vācija	29
Polija un Spānija	27
Nīderlande	13
Beļģija, Čehija, Grieķija, Portugāle un Ungārija	12
Austrija un Zviedrija	10
Dānija, Īrija, Lietuva, Slovākija un Somija	7
Igaunija, Kipra, Latvija, Luksemburga un Slovēnija	4
Malta	3

Lai Padome varētu pieņemt priekšlikumu, jāsasniedz "kvalificētais vairākums". Tas nozīmē vismaz 232 balsis no 321 balss kopskaita. Lēmums jāatbalsta arī vairākumam valstu (dažos gadījumos – vismaz divas trešdaļas). Turklāt katra valsts var pieprasīt Padomei pārbaudīt, vai iedzīvotāju skaits valstīs, kas sastāda vairākumu, ir vismaz 62% no ES iedzīvotājiem.

Sīkākai informācijai par kvalificētā vairākuma balsojumu skatīt glosāriju   .

Labākā prakse:

ES valstu valdības skatās, kas notiek citās ES valstīs un kāda politika ir veiksmīga, lai tādejādi uzlabotu savu darbu. Valdības var pieņemt šo "labāko praksti", piemērojot to valsts un vietējiem apstākļiem.

Lisabonas stratēģija:

Lai konkurētu ar citiem lielajiem pasaules spēlētājiem, ES nepieciešama moderna efektīva ekonomika. Tikšanās laikā Lisabonā 2000.gada martā ES politiskie līderi izvirzīja jaunu mērķi: desmit gadu laikā kļūt: "par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas spēj nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi, lielāku skaitu kvalitatīvu darbavietu un lielāku sociālo kohēziju".

ES līderi vienojās arī par detalizētu stratēģiju, lai sasniegtu šo mērķi. "Lisabonas stratēģija" ietver tādas jomas kā pētniecība, izglītība, apmācība, interneta pieejamība un tiešsaistes bizness. Tas skar arī Eiropas sociālās aizsardzības sistēmu, kas jāveido ilgtspējīga, lai tās priekšrocības varētu baudīt nākamās paaudzes. Katru pavasari Eiropadome sanāk, lai pārskatītu progresu Lisabonas stratēģijas ieviešanā.

Māstrihtas kritēriji:

Tie ir pieci kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai ES valsts ir gatava ieviest euro. Tie ir:

Cenu stabilitāte:

Inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentiem pārsniegt vidējo inflācijas līmeni trīs Eiropas valstīs, kurām iepriekšējā gadā bija viszemākā inflācija;

Budžeta deficīts

(skatīt augstāk): tam ir jābūt zemākam par 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP);

Valsts parāds:

Valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP, taču valstis ar augstāku parāda līmeni tomēr var ieviest euro, ja to parādu līmenis patstāvīgi krītas;

Procentu likme:

Ilgtermiņa procentu likme nedrīkst vairāk kā par 2 procentiem pārsniegt vidējo procentu likmi trīs Eiropas valstīs, kurām iepriekšējā gadā bija viszemākā inflācija:

Maiņas kursa stabilitāte:

Valsts valūtas maiņas kurss divu gadu laikā nedrīkst pārsniegt iepriekš noteiktas svārstību robežas.

Šie kritēriji ir noteikti Māstrihtas līgumā – tāpēc tos sauc par Māstrihtas kritērijiem.

Oficiālās valodas:

No 2004.gada 1.maija Eiropas Savienībā ir 20 oficiālās valodas: angļu, čehu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, igauņu, itāliešu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu, un zviedru.

ES likumi ir publicēti visās oficiālajās valodās, un jebkuru no šīm valodām var izmantot, vēršoties ES institūcijās. Bez tam, protams, Eiropā runā arī daudzās citās valodās, un Eiropa sargā tās nacionālo un reģionālo valodu dažādību. Tā ir daļa no tās bagātā kultūras mantojuma. Eiropas Komisija vada programmas, lai veicinātu valodu mācīšanos un lingvistisko daudzveidību.

Padome:

Eiropā ir trīs dažādas institūcijas Eiropā, kuru nosaukumā ir vārds "padome":

Eiropadome

Tā ir visu ES valstu vadītāju un valdības galvu (t.i., prezidentu un/vai premjerministru) sanāksme, kurā piedalās Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. Parasti Eiropas Padome sanāk četras reizes gadā, lai vienotos par kopējo ES politiku un pārrunātu sasniegto. Tā ir Eiropas Savienības augstākā līmeņa politikas veidošanas institūcija, tādēļ tās sanāksmes bieži tiek dēvētas par "augstākā līmeņa sanāksmēm".

Eiropas Savienības Padome

Agrāk dēvēta par Ministru padomi, šī institūcija sastāv no visu ES dalībvalstu valdību ministriem. Padome regulāri sanāk, lai pieņemtu detalizētus lēmumus un izdotu Eiropas tiesību aktus.

Eiropas Padome

Šī nav ES institūcija. Tā ir starpvaldību organizācija, kas atrodas Strasbūrā, un tās mērķis (cita starpā) ir aizstāvēt cilvēktiesības, veicināt Eiropas kultūras daudzveidību un apkarot sociālās problēmas, tādas kā ksenofobija un neiecietība. Eiropas Padome tika nodibināta 1949. gadā, un viens no tās pirmajiem sasniegumiem bija Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izstrādāšana. Lai veicinātu pilsoņu tiesību ievērošanu saskaņā ar šo konvenciju, tā nodibināja Eiropas Cilvēktiesību tiesu.

Paplašināšanās:

20.gs. 50. gadu beigās ES bija tikai sešas dalībvalstis. Pašlaik to ir 25. ES dalībvalstu skaita pieaugums ir pazīstams ar nosaukumu "paplašināšanās", un tā ir notikusi vairākas reizes.

• 1950. Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande
• 1973 Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste
• 1981 Grieķija
• 1986 Portugāle, Spānija;
• 1995 Austrija, Somija, Zviedrija
• 2004 Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija.

Pastiprināta sadarbība:

Ar šādas vienošanās palīdzību ES dalībvalstu grupa (vismaz astoņas valstis) var sadarboties kādā konkrētā jomā, pat ja citas valstis šajā posmā nav spējīgas vai nevēlas iesaistīties šajā sadarbībā. Tomēr pārējām valstīm jāļauj pievienoties vēlāk, ja tās vēlēsies.

Pārredzamība:

Jēdziens "pārredzamība" bieži tiek izmantots apzīmējot atklātību ES institūciju darbā. ES institūciju pienākums ir strādāt iespējami atklāti. Tās veic virkni soļu, lai uzlabotu informācijas pieejamību sabiedrībai, tāpat tās strādā, lai radītu skaidrākus un vieglāk lasāmus dokumentus. Tas nozīmē arī labāku likumprojektu veidošanu un vienota, vienkāršota ES līguma sastādīšanu.

Pārvalstisks:

Burtiski tas nozīmē "vienu līmeni augstāk par valstu valdībām", lai uzsvērtu atšķirību no "starpvaldību" līmeņa, kad vienojas valdības. Daudzi ES lēmumi tiek pieņemti "pārvalstiskā" līmenī tādā nozīmē, ka tos pieņem ES institūcijas, kurām ES valstis ir deleģējušas atsevišķas lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Šo jēdzienu nevajadzētu jaukt ar jēdzienu "transnacionāls" (skatīt zemāk).

Pieteikuma iesniedzēja valsts:

Valsts, kas izteikusi vēlēšanos pievienoties Eiropas Savienībai. Kad tās pieteikums ir oficiāli pieņemts, tā kļūst par kandidātvalsti (skatīt augstāk).
Sīkāku informāciju skatīt glosārijā .

Pilsoniskais dialogs:

Tas nozīmē konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību (skatīt zemāk), Eiropas Komisijai izstrādājot savu politiku un likumdošanas iniciatīvas. Tas ir plašāks jēdziens kā "sociālais dialogs" (skatīt zemāk).

Pilsoniskā sabiedrība:

Kolektīvs nosaukums visu veidu organizācijām un asociācijām, kas nav saistītas ar valdību, bet pārstāv profesijas, interešu grupas vai sabiedrības daļas. Tajā ietver (piemēram) arodbiedrības, darba devēju asociācijas, vides jautājumu lobijus un grupas, kas pārstāv sieviešu intereses, lauksaimniekus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām utt. Tā kā šīm organizācijām noteiktās jomās ir daudz speciālu zināšanu un tās iesaistās Eiropas Savienības politiku ieviešanā un uzraudzībā, ES regulāri apspriežas ar pilsonisko sabiedrību un vēlas, lai tā vairāk iesaistītos Eiropas politikas veidošanā.

Programma:

Burtiski šis jēdziens nozīmē "lietas, kas jāizdara". Tas parasti attiecas uz diskusijas jautājumu sarakstu sanāksmē, bet politiķi to lieto kā žargona vārdu ar nozīmi "lietas, kuras mēs vēlamies sasniegt". Piemēram, Eiropas Savienības Sociālajā programmā ir izklāstīts, ko ES nodarbinātības un sociālās politikas jomā vēlas sasniegt tuvāko gadu laikā. Tā ir daļa no Lisabonas stratēģijas (skatīt turpmāk).

Rendez-vous klauzula (jeb pārskatīšanas klauzula):

Dažreiz ES līderiem apspriežot svarīgus juridiskos dokumentus, tādus kā jauns līgums, tie kādā noteiktā jautājumā nevar panākt vienošanos. Tie var nolemt atgriezties pie šī jautājuma vēlāk. Viņu lēmums tiek oficiāli noformēts rakstiski un iekļauts kā atsevišķa klauzula apspriežamajā juridiskajā tekstā. Šāda veida klauzulu dažkārt sauc par "rendez-vous klauzulu".

Salīdzināšana pēc kritērijiem:

Nozīmē analīzi, kā valsts, uzņēmums, nozare utt. darbojas salīdzinot ar citām valstīm, uzņēmumiem, nozarēm utt. "Kritērijs" ir norma, pēc kuras spriež par sasniegto. Salīdzināšana pēc kritērijiem ir viena no "Lisabonas procesā" izmantotajām metodēm (skatīt augstāk).

Saskaņošana:

Attiecīgo valstu politikas un tehnisko standartu koordinācija, lai preces un pakalpojumus varētu brīvi tirgot visā ES. Citiem vārdiem sakot, attiecībā uz jebkuru konkrētu jautājumu, par kuru atbild ES, saskaņošana nozīmē nodrošināt, ka atsevišķās ES valstīs pieņemtie noteikumi uzliek vienādas saistības visu šo valstu pilsoņiem un ka tie uzliek noteiktu prasību minimumu katrā valstī.

Saskaņošana var arī nozīmēt valstu politiku un tehnisko standartu koordināciju, lai visā Eiropas Savienībā varētu brīvi tirgot preces un pakalpojumus. Pretēji populāram mītam, saskaņošana nenozīmē, ka standartus bezjēdzīgi nosaka it visam, no gurķu izliekuma līdz burkānu krāsai. Bieži tā vienkārši nozīmē, ka ES valstis savstarpēji atzīst citu valstu preču drošības standartus.

Sociālais dialogs:

Ar šo jēdzienu apzīmē Eiropas sociālo partneru (skatīt zemāk) diskusijas, sarunas un kopējās aktivitātes, kā arī diskusijas starp šiem sociālajiem partneriem un ES institūcijām. Sīkāku skaidrojumu varat meklēt glosārijā   .

Sociālie partneri:

Ar šo žargona vārdu apzīmē abas puses ražošanā – darba devējus un darba ņēmējus. ES līmenī tos galvenokārt pārstāv trīs organizācijas:

• Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK), kas pārstāv darba ņēmējus;
• Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederācijas savienība (UNICE), kas pārstāv privātā sektora uzņēmējus;
• Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas centrs (CEEP), kas pārstāv valsts sektora uzņēmumus.

Eiropas Komisija konsultējas ar šīm organizācijām, sastādot priekšlikumus tiesību aktiem sociālo lietu un nodarbinātības sfērā. Sīkāku skaidrojumu varat meklēt glosārijā   .

Starpvaldību:

Burtiski tas nozīmē – "starp valdībām" Eiropas Savienībā dažas lietas, tādas kā drošības un aizsardzības jautājumi, izlemj ar starpvaldību nolīgumiem (tas ir, ar nolīgumiem starp ES dalībvalstu valdībām), nevis ar "Kopienas metodi" (skatīt zemāk). Šos starpvaldību lēmumus pieņem ministri, kas tiekas Eiropas Savienības Padomē, vai arī augstākajā līmenī ES valstu premjerministri un/vai prezidenti, kas tiekas Eiropadomē.

Starpvaldību konference ("IGC"):

Konference, kurā dalībvalstu valdības sanāk kopā, lai izdarītu grozījumus Eiropas Savienības līgumos. 2003. gada starpvaldību konferences darba rezultātā tika sagatavota ES konstitūcija (skatīt augstāk), ko parakstīja 2004. gadā.

Strasbūra:

Strasbūra ir pilsēta Francijā, netālu no Vācijas robežas. Šajā pilsētā vienu nedēļu ik mēnesi notiek Eiropas Parlamenta plenārsēdes. Šī pilsēta ir mītnes vieta arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai un Eiropas Padomei, kas nav ES institūcijas. Jēdziens "Strasbūra" dažkārt tiek lietots masu saziņas līdzekļos, apzīmējot kādu no šīm institūcijām.

Subsidiaritāte:

"Subsidiaritātes princips" nozīmē, ka ES lēmumi jāpieņem pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Savienība (izņemot gadījumus, kad skarti jautājumi, par kuriem ir atbildīga tieši Eiropas Savienība) neveic pasākumus, izņemot gadījumus, kad ES līmeņa pasākumi būtu efektīvāki par nacionālā, reģionālā vai pašvaldību līmenī veiktiem pasākumiem.

Šengenas (līguma) zeme (= Šengenas līguma teritorija, Šengenas līguma valstis):

1985. gadā piecas ES valstis (Francija, Vācija, Beļģija, Luksemburga un Nīderlande) vienojās atcelt visas robežu pārbaudes cilvēkiem, kas ceļo starp šīm valstīm. Tas radīja teritoriju bez iekšējām robežām, kas tiek saukta par Šengenas (līguma) teritoriju. Šengena ir pilsētiņa Luksemburgā, kurā tika parakstīts līgums).

Šengenas līguma valstis ieviesa vienotu vīzu politiku visai savai teritorijai un vienojās veikt pastiprinātu kontroli uz tās ārējām robežām. Pārbaudes uz iekšējām robežām var tikt veiktas uz laiku, ja tas ir nepieciešams sabiedriskās kārtības vai nacionālās drošības dēļ.

Šengenas līguma teritorija ir pakāpeniski paplašinājusies. Tagad tā praktiski aptver visas ES valstis, kā arī Islandi un Norvēģiju, un šis līgums ir kļuvis par ES līgumu neatņemamu sastāvdaļu. Tomēr 10 valstīm, kas ES pievienojās 2004. gadā, vēl nav pilnas dalības Šengenas līgumā. Tomēr Īrija un Apvienotā Karaliste nav pievienojušās kopējiem noteikumiem attiecībā uz vīzām un robežkontroli.
Plašāka informācija par šo tēmu:  .

Ja jūs esat kādas Šengenas līguma valsts pilsonis, jums nav nepieciešama vīza ceļošanai pa Šengenas līguma teritoriju. Ja jums ir vīza iebraukšanai jebkurā no Šengenas līguma valstīm, tā jums ļauj brīvi ceļot pa visu Šengenas līguma teritoriju, izņemot Īriju un Apvienoto Karalisti.

Trešā valsts:

Šī frāze vienkārši nozīmē valsti, kas nav ES dalībvalsts. Tās nozīme ir skaidrāka, kad mēs runājam par attiecībām starp ES dalībvalstīm (vai starp ES institūcijām un dalībvalsti) un citu valsti – burtiskā nozīmē trešo valsti – kas atrodas ārpus Eiropas Savienības.

Transnacionāls:

Šis vārds ir bieži lietots, lai aprakstītu sadarbību starp uzņēmumiem vai organizācijām, kas atrodas vairāk nekā vienā ES valstī. ES nolūkos ietilpst šīs starpvalstu jeb "transnacionālās" sadarbības sekmēšana.

Vienprātība:

Pieņemot lēmumus par atsevišķiem jautājumiem, Eiropas Savienības Padomei jāpanāk vienprātība, t.i., visām valstīm jāvienojas. Nevienprātība, pat ja to pauž tikai viena valsts, bloķē lēmuma pieņemšanu. Tā kā ir ļoti grūti panākt vienprātību 25 valstu Savienībā, vienprātības principu tagad attiecina tikai uz īpaši sensitīvām jomām, tādām kā patvērums, nodokļi, kā arī kopējā ārpolitika un drošības politika. Daudzās jomās lēmumi tagad tiek pieņemt ar kvalificētā vairākuma balsojumu (skatīt augstāk) Sīkāku skaidrojumu par vienprātību varat meklēt glosārijā .