Kas ir ES?

Eiropas Savienība (Eiropas Ūnija) ir divdesmit piecu Eiropas valstu - Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Čehijas, Slovākijas, Vācijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Īrijas, Francijas, Spānijas, Grieķijas, Kipras, Maltas, Austrijas, Itālijas, Ungārijas, Slovēnijas un Portugāles - pārnacionāla apvienība Eirāzijas kontinenta ziemeļrietumos.

Mūsdienu Eiropas Savienība ir rezultāts pūliņiem un konkrētam darbam, ko virzījuši Eiropas Kopienas atbalstītāji. ES pamatā ir šo cilvēku konkrēti sasniegumi. Pasaulē tā ir vienīgā organizācija, kas tādā mērā vieno valstis, kas kopīgi īsteno savu suverenitāti daudzās to iedzīvotājiem svarīgās jomās. ES ir izveidojusi vienotu valūtu un dinamisku vienoto tirgu, kurā nodrošināta personu brīva pārvietošanās un pakalpojumu, preču un kapitāla brīva aprite. Veicinot sociālu attīstību un godīgu konkurenci, tā cenšas garantēt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku baudītu vienotā tirgus priekšrocības.

Eiropas Savienības pamatā ir vairāki līgumi:

• Parīzes līgums, ar ko 1951. gadā nodibināja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK);
• Romas līgumi, ar kuriem 1957. gadā izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (Euratom).

Būtiski šo pamatlīgumu grozījumi ir izdarīti ar

• Vienoto Eiropas aktu (1986. gadā),
• Līgumu par Eiropas Savienību (Māstrihtā, 1992. gadā),
• Amsterdamas līgumu (1997. gadā) un 
• Nicas līgumu (2001. gadā).

Ar minētajiem līgumiem tika nodibinātas ļoti ciešas saites starp ES dalībvalstīm. Eiropas Savienības līgumi tieši ietekmē ES iedzīvotājus un dod tiem konkrētas tiesības.

Pirmo soli Eiropas integrācijā spēra sešas valstis (Beļģija, Vācijas Federatīvā Republika, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande), nodibinot kopējo ogļu un tērauda tirgu. Tā mērķis bija nodrošināt mieru starp Otrajā pasaules karā iesaistītajām Eiropas valstīm un apvienot minētās valstis kā līdzvērtīgas partneres, kas sadarbotos kopēju iestāžu ietvaros.

Tad sešas dalībvalstis nolēma izveidot Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK), kas balstījās uz kopēju tirgu plašai pakalpojumu un preču virknei. 1968. gada 1. jūlijā pilnībā atcēla muitas tarifus starp sešām dalībvalstīm un 1960. gados izveidoja kopēju politiku tirdzniecības un lauksaimniecības jomā.

Iznākums bija tik veiksmīgs, ka Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste nolēma pievienoties Kopienām. Šī pirmā paplašināšanās no sešām līdz deviņām dalībvalstīm notika 1973. gadā. Tajā pat laikā Kopienas uzņēmās jaunus uzdevumus un ieviesa jaunu sociālu, reģionālu un vides politiku. Reģionālas politikas īstenošanai 1975. gadā nodibināja Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF).

1970. gadu sākumā Kopienas vadošās amatpersonas nonāca pie secinājuma, ka savstarpēji ir jātuvina valstu ekonomikas un jāizveido monetāra savienība. Tajā pašā laikā Amerikas Savienotās Valstis bija nolēmušas pārtraukt dolāra konvertējamību zeltā. Tas izraisīja lielu nestabilitāti pasaules naudas tirgos, ko vēl vairāk pasliktināja naftas krīzes 1973. un 1979. gadā. Eiropas Monetārās sistēmas (ES) ieviešana 1979. gadā palīdzēja stabilizēt valūtas maiņas kursu un mudināja Kopienas dalībvalstis pieņemt stingrus politikas pasākumus, kas ļāva tām saglabāt to savstarpējo solidaritāti un disciplinēt to tautsaimniecību.

1981. gadā Kopienās iestājās Grieķija, kurai 1986. gadā sekoja Spānija un Portugāle. Tas vēl vairāk paātrināja nepieciešamību īstenot strukturālas programmas, tādas kā pirmās integrētās Vidusjūras programmas (IVP), kuru mērķis bija samazināt atšķirības 12 dalībvalstu ekonomikas attīstības līmenī.

Tajā pašā laikā sāka pieaugt EEK loma starptautiskajā arēnā. Tā parakstīja vairākas konvencijas ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK valstīm) par palīdzību un tirdzniecību (Lomē I, II, III un IV konvencija, laikā no 1975. gada līdz 1989. gadam), bet 2000. gada jūnijā tika noslēgts Kotonū nolīgums. Šādi dokumenti ļauj Eiropai, pasaules vadošajai tirdzniecības lielvarai, darboties un būt pamanāmai starptautiskajā arēnā. Eiropas Savienības mērķis ir panākt kopēju ārpolitiku un drošības politiku.

Ekonomikas lejupslīde, ko pasaule piedzīvoja 1980. gadu sākumā, nesa līdzi „eiropesimisma” vilni. Taču 1985. gadā cerība radās no jauna, kad Eiropas Komisija tās priekšsēdētāja Žaka Delora vadībā publicēja Balto grāmatu, kurā bija iekļauts laika grafiks Eiropas vienotā tirgus ieviešanai līdz 1993. gada 1. janvārim. Kopienas apstiprināja šo augsto mērķi un iekļāva to Vienotajā Eiropas aktā, kuru parakstīja 1986. gada februārī un kurš stājās spēkā 1987. gada 1. jūlijā.

Eiropas politisko klimatu pamatīgi mainīja Berlīnes mūra krišana 1989. gadā. Rezultātā sekoja Vācijas atkalapvienošanās 1990. gada 3. oktobrī un demokrātijas vilnis Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kad tās atbrīvojās no Padomju varas. Pati Padomju Savienība beidza pastāvēt 1991. gada decembrī.

Tikmēr izmaiņas norisinājās arī Eiropas Kopienās. Dalībvalstis pārrunāja jaunu līgumu, ko parakstīja Eiropadome (t. i., ES valstu un/vai valdību vadītāji) 1991. gada decembrī Māstrihtā. Šis „Līgums par Eiropas Savienību” stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī. EEK nosaukumu mainīja uz „Eiropas Kopiena” (EK). Turklāt, ietverot starpvaldību sadarbību esošajā Kopienas sistēmā, līgums nodibināja Eiropas Savienību (ES). Tas arī izvirzīja dalībvalstīm jaunus mērķus: monetārā savienība līdz 1999. gadam, Eiropas pilsonība, jaunas kopējās politikas, tai skaitā kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) un pasākumi iekšējai drošībai.

Šā jaunā Eiropas dinamisma un kontinenta ģeopolitisko izmaiņu rezultātā 1995. gada 1. janvārī ES iestājās vēl trīs valstis: Austrija, Somija un Zviedrija. Tādējādi Eiropas Savienībā bija 15 dalībvalstis un tā gatavojās realizēt līdz šim visievērojamāko sasniegumu – nomainīt valstu valūtas ar vienotu Eiropas valūtu, eiro. Eiro naudaszīmes un monētas laida apgrozībā 2002. gada 1. janvārī 12 ES valstīs („eirozonas valstis”). Tagad eiro ir kļuvusi par lielāko pasaules valūtu, kurai ir līdzīgs statuss kā ASV dolāram.

Līdz ar pasaules virzību 21. gadsimtā, eiropiešiem ir kopīgi jāpieņem globalizācijas izaicinājums. Pasaules tautsaimniecība piedzīvo pārmaiņas, ko izraisa revolucionāras jaunās tehnoloģijas un interneta izplatība. Taču šīs pamatīgās ekonomikas izmaiņas nes līdzi arī sociālas pārmaiņas un kultūras šoku.

Tiekoties Lisabonā 2000. gada martā, Eiropadome pieņēma visaptverošu stratēģiju, lai modernizētu ES tautsaimniecību un padarītu to konkurētspējīgu pasaules tirgū ar citām lielvarām, tādām kā ASV un jaunās rūpnieciski attīstītās valstis. Lisabonas stratēģijā paredzēts veicināt konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs, sekmēt jauninājumus un investīcijas uzņēmējdarbībā, kā arī modernizēt Eiropas izglītības sistēmas, lai apmierinātu informācijas sabiedrības prasības. 

Tai pat laikā bezdarbs un pensiju pieaugošie izdevumi sagādā problēmas dalībvalstu tautsaimniecībai un rada vajadzību pēc reformām. Vēlētāji arvien vairāk aicina savu valstu valdības rast praktiskus šo problēmu risinājumus.

Tikko kā Eiropas Savienība bija paplašinājusies līdz 15 dalībvalstīm vēl 12 jaunas valstis izteica vēlmi tajā iestāties. 1990. gadu vidū ES saņēma pieteikumus no bijušajām Padomju bloka valstīm (Bulgārija, Čehijas Republika, Polija, Rumānija, Slovākija un Ungārija), trijām Baltijas valstīm, kas kādreiz ietilpa Padomju Savienībā (Igaunija, Latvija un Lietuva), vienas no bijušās Dienvidslāvijas republikām (Slovēnija) un divām Vidusjūras valstīm (Kipra un Malta).

ES atbalstīja iespēju sekmēt Eiropas kontinenta stabilizāciju un sniegt apvienotās Eiropas priekšrocības jaunajām demokrātijas valstīm. Iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm tika uzsāktas Luksemburgā 1997. gada decembrī un turpinājās Helsinkos 1999. gada decembrī. Eiropas Savienība gatavojās savai līdz šim lielākajai paplašināšanās kārtai. Sarunas ar desmit kandidātvalstīm noslēdzās Kopenhāgenā 2002. gada 13. decembrī, un tās pievienojās ES 2004. gada maijā. Eiropas Savienībā tagad ir 25 dalībvalstis, un tās paplašināšanās turpināsies līdz ar citu valstu iestāšanos turpmākajos gados.

Vairāk kā piecdesmit gadus ilgusī integrācija ir pamatīgi ietekmējusi Eiropas vēsturi un eiropiešu mentalitāti. Dalībvalstu valdības, lai kāda būtu to politiskā nostāja, apzinās, ka absolūtās suverenitātes laiks ir beidzies un ka vienīgi vienoti spēki un apziņa par kopīgu turpmāko likteni (kā minēts EOTK dibināšanas līgumā) ļaus Eiropas senajām valstīm turpināt ekonomikas un sociālo izaugsmi un saglabāt savu ietekmi pasaulē.

Integrācijai ir izdevies pārvarēt gadsimtiem ilgu ienaidu starp Eiropas valstīm. Pārākuma apziņu un spēka pielietošanu starpvalstu domstarpību risināšanai nomainīja „Kopienas metode”, kas paredz pastāvīgu dialogu. Šī metode, kas līdzsvaro valstu intereses un kopējās intereses un ciena valstu daudzveidību, vienlaicīgi radot Eiropas identitāti, mūsdienās ir noderīga vairāk kā jebkad agrāk. Aukstā kara laikā tā saturēja Eiropas demokrātiskās un brīvību mīlošās valstis. Austrumu – rietumu cīņa un kontinenta politiskā un ekonomiskā atkalapvienošanās liecina par Eiropas vienotības gara uzvaru, kas vairāk kā jebkad iepriekš vajadzīgs Eiropas tautām.

Eiropas Savienība ir risinājums globalizācijas radītajam milzu izaicinājumam, un šis risinājums atspoguļo vērtības, kurām tic eiropieši. Turklāt, ES piedāvā labāko „apdrošināšanas polisi” brīvai un mierīgai nākotnei.

ES iestādes (institūcijas) un Latvija

EIROPAS KOMISIJA

ES PADOME

EIROPAS PARLAMENTS

EIROPAS KOPIENU TIESA

REVĪZIJAS PALĀTA JEB AUDITORU TIESA

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

REĢIONU KOMITEJA

LATVIEŠU VALODA ES INSTITŪCIJĀS

EIROPAS KOMISIJA

(European Commission)

http://europa.eu.int/comm/index_en.htm

Kas ir Eiropas Komisija?

Eiropas Komisija ir politiski neatkarīga ES institūcija, kas pārstāv ES un tās dalībvalstu kopējās intereses. Tajās jomās, kurās dalībvalstis ir deleģējušas savas nacionālās kompetences Kopienai, Eiropas Komisija ir galvenā ES likumdošanas ierosinātāja. Gadījumos, kad tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, Eiropas Komisija arī ierosina kopēju ES politiku un rīcības programmu pieņemšanu. Eiropas Komisija uzrauga, kā dalībvalstis pilda ES līmenī kopīgi pieņemtos lēmumus. Komisijas vadībā ir 25 komisāri (kolēģija), katra valsts nominē vienu komisāru un katrs komisārs ir atbildīgs par noteiktu ES politikas jomu. Eiropas Komisijas komisāru kolēģija tiek iecelta uz pieciem gadiem. Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 158. pantu komisāru iecelšanas procedūra ir šāda: dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, izvirza kandidātu Komisijas priekšsēdētāja amatam un šo kandidatūru apstiprina Eiropas Parlaments; dalībvalstu valdības, vienojoties ar izvirzīto priekšsēdētāja kandidātu, izvirza kandidātus pārējo Komisijas locekļu amatiem; par izvirzīto Komisijas priekšsēdētāja kandidātu un pārējiem Komisijas locekļu kandidātiem Eiropas Parlaments balso kopumā; pēc tam, kad Eiropas Parlaments priekšsēdētāju un pārējos Komisijas locekļus apstiprinājis, viņus ieceļ amatā. (Precīzāk par Eiropas Komisijas funkcijām un iecelšanas kārtību var uzzināt ES dibināšanas līgumos.)

Pašreizējais Eiropas Komisijas prezidents ir portugālis José Manuel Barroso.

Jaunas kolēģijas sastādīšana notiek uzreiz pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Nākamās Eiropas Komisijas nominēšana sāksies pēc 2009. gada jūnija Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Lai gan Eiropas Komisiju veido dalībvalstu nominētas personas, kas visbiežāk ir bijušie ministri vai citi politiķi, komisāriem darbā jābūt politiski neatkarīgiem un tie nedrīkst pieņemt nekādus norādījumus nedz no savas, nedz citu dalībvalstu valdības.

Komisijas pārziņā ir arī ES civildienests – 24 tūkstoši ierēdņu, ekspertu, tulku un sekretāru, kas strādā šīs un citu ES institūciju dienestos. ES civildienestā strādā visu ES dalībvalstu pilsoņi, kas šajā darbā ir pieņemti centralizētu, ES līmenī organizētu konkursu ceļā. Katru reizi, kad ES pievienojas jaunas dalībvalstis, tiek rīkoti konkursi ierēdņu un tulku atlasei no jaunajām dalībvalstīm.

Darba iespējas ES institūcijās:

http://europa.eu.int/epso/index_en.htm

(Skatīt sludinājumus ĀM mājas lapā)

Kas Latviju pārstāv Eiropas Komisijā?

No 2004. gada 1. maija, kad Latvija kļuva par ES dalībvalsti, Eiropas Komisijā darbu uzsāka komisārs no Latvijas. Līdz 2004. gada novembrim Eiropas Komisijas kolēģija atradās zināmā pārejas situācijā, jo jauno dalībvalstu komisāri kolēģijai pievienojās tikai dažus mēnešus pirms kolēģijas pilnvaru termiņa beigām. Katras jaunās dalībvalsts komisārs strādāja kopā ar kādu no 15 dalībvalstu komisāriem attiecīgā jomā.

Par Latvijas pirmo komisāri tika apstiprināta bijusī Latvijas Republikas ārlietu ministre Sandra Kalniete, kura savā pilnvaru termiņā strādāja kopā ar lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāru Franz Fischler.

Par Latvijas otro komisāru 2004. gada novembrī tika apstiprināts Andris Piebalgs, kura atbildības joma ir enerģētika.

Komisijas kopējo sastāvu 2004. gada 18. novembrī Eiropas Parlaments apstiprināja ar lēmumu Nr. P6_TA(2004)0064.

ES PADOME

(Council of the European Union)

http://ue.eu.int/en/summ.htm

Kas ir ES Padome?

ES Padome ir ES institūcija, kas pārnacionālā līmenī realizē varu tajās jomās, kurās dalībvalstis saskaņā ar ES līgumiem ir deleģējušas kompetenci Kopienai. Padome ir ES likumdevējs, taču šīs pilnvaras tā realizē sadarbībā ar Eiropas Parlamentu. Padome arī koordinē ES dalībvalstu ekonomisko politiku. Tikai Padomei visu ES dalībvalstu vārdā ir tiesības slēgt līgumus ar trešajām valstīm un citām starptautiskajām organizācijām.

ES Padomes darbu koordinē un dokumentu apriti starp ES institūcijām un dalībvalstīm nodrošina Ģenerālsekretariāts. ES Padomes ģenerālsekretārs kopš 1999. gada ir spānis Javier Solana, kurš darbojas arī kā Augstais pārstāvis Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) jautājumos.

ES Padome darbojas vai nu ministru padomes formātā (sanākot atsevišķu nozaru ministriem), vai arī Eiropadomes formātā (sanākot valstu un valdību vadītājiem).

ES Padomē ministru formātā katru dalībvalsti pārstāv attiecīgās nozares ministrs, sēdes vada prezidējošās dalībvalsts ministrs. Padomes uzdevums ir tiesību aktu apstiprināšana un koordinēšana. ES Padomes sēdes gatavo Pastāvīgo pārstāvju komiteja (COREPER) – visu dalībvalstu pastāvīgie pārstāvji Eiropas Savienībā.

Eiropadomē piedalās valstu vai valdību vadītāji. Eiropadome nosaka ES stratēģiskās prioritātes un pieņem ES nākotnei izšķirošus lēmumus, piemēram, par jaunu dalībvalstu uzņemšanu. Tai jāsanāk vismaz reizi (praksē divas reizes) katras prezidentūras laikā.

Kas Latviju pārstāv Padomē?

Kopš 2004. gada 1. maija Latvija pilntiesīgi darbojas ES Padomē, piedaloties ES lēmumu pieņemšanā. Eiropadomē Latviju pārstāv Ministru prezidents, savukārt valdības pārstāvji piedalās ES Ministru Padomes sēdēs. Latvijas Republikas Pastāvīgas pārstāvniecības ES vadītājs un viņa vietnieks valsts intereses pārstāv Pastāvīgo pārstāvju komitejas sanāksmēs. Savukārt nozaru ministriju eksperti piedalās vairāk nekā 200 darba grupu sanāksmēs. Latvija ir iekļauta ES dokumentu aprites sistēmā, kas valsts pārvaldes iestādēm ļauj saņemt ikvienu jaunāko ES dokumentu, kas nepieciešams lēmumu pieņemšanai. Saņemot ES likumdošanas akta projektu, atbildīgā institūcija to izvērtē no Latvijas interešu viedokļa un formulē nacionālo pozīciju. Pamatojoties uz nacionālo pozīciju, Latvijas pārstāvji darba grupās un komitejās aizstāv Latvijas intereses.

EIROPAS PARLAMENTS

(European Parliament)

http://www.europarl.eu.int/home/default_lv.htm

Kas ir Eiropas Parlaments?

Eiropas Parlaments ir vienīgā vēlētā ES institūcija. Reizi piecos gados katras ES dalībvalsts pilsoņi Eiropas Parlamenta vēlēšanās ievēl noteiktu skaitu deputātu no savas valsts. Katrai valstij atvēlētais deputātu vietu skaits Eiropas Parlamentā noteikts atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Eiropas Parlamentā no pašreizējām 25 valstīm ir ievēlēti 732 deputāti. No Latvijas Eiropas Parlamentā ievēlēti 9 deputāti. Eiropas Parlamentā ievēlētie deputāti ir apvienojušies grupās pēc politiskās piederības, tādēļ viedokļu koordinēšana notiek daudznacionālo grupu, nevis nacionālo delegāciju ietvaros.

No dažādu valstu politiskajām partijām vai individuāli ievēlētie deputāti Eiropas Parlamentā veido 7 politiskās grupas, no kurām divas lielākās ir Eiropas Tautas partiju (kristīgo demokrātu) un Eiropas demokrātu grupa un Eiropas Sociālistu partijas grupa.

Eiropas Parlamenta prezidents ir Josep Borrell Fontelles. Eiropas Parlaments piedalās ES lēmumu pieņemšanā. Eiropas Parlaments arī apstiprina ES budžetu un uzrauga Eiropas Komisiju – institūciju, kas gatavo visus ES likumdošanas priekšlikumus un rūpējas, lai dalībvalstis pašu pieņemto ES likumdošanu pēc tam ievērotu.

Parlaments lēmumus pieņem plenārsesijās, kas reizi mēnesī četras dienas notiek Francijas pilsētā Strasbūrā. Pēc vajadzības Parlaments mēdz sasaukt arī divu dienu minisesijas, kas notiek Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Briselē ikdienā strādā arī Parlamenta komitejas, kurās deputāti saskaņo un sagatavo lēmumus pieņemšanai plenārsesijā.

Kas Latviju pārstāv Eiropas Parlamentā?

2004. gada jūnijā Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Latvijas tika ievēlēti deviņi parlamentārieši:

1.	Georgs ANDREJEVS Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa (Group of the Alliance of Liberals and Democrats for Europe)
2.	Valdis DOMBROVSKIS Eiropas Tautas Partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa (Group of the European People's Party (Christian Democrats) and European Democrats)
3.	Guntars KRASTS Nāciju Eiropas grupa, Priekšsēdētāja vietnieks (Union for Europe of the Nations Group)
4.	Ģirts Valdis KRISTOVSKIS Nāciju Eiropas grupa (Union for Europe of the Nations Group)
5.	Aldis KUŠĶIS Eiropas Tautas Partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa (Group of the European People's Party (Christian Democrats) and European Democrats)
6.	Rihards PĪKS Eiropas Tautas Partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa (Group of the European People's Party (Christian Democrats) and European Democrats)
7.	Inese VAIDERE Nāciju Eiropas grupa (Union for Europe of the Nations Group)
8.	Roberts ZĪLE Nāciju Eiropas grupa (Union for Europe of the Nations Group)
9.	Tatjana ŽDANOKA Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa (Group of the Greens/European Free Alliance)

EIROPAS (KOPIENU) TIESA

(European Court of Justice)

http://curia.eu.int/en/index.htm

Kas ir Eiropas (Kopienu) Tiesa?

Eiropas Kopienu Tiesa (European Court of Justice), kuras sastāvā ietilpst arī Pirmās instances tiesa (The Court of First Instance) (turpmāk abas kopā – Tiesa) nodrošina likumības ievērošanu, interpretējot un piemērojot ES pamatlīgumus un citus Eiropas Savienības institūciju izdotos tiesību aktus. Tiesas būtiskākie uzdevumi ir nodrošināt Kopienas tiesību vienveidīgu iztulkošanu un piemērošanu un izšķirt strīdus starp dalībvalstīm, starp Kopienas institūcijām, kā arī strīdus starp Kopienas institūcijām un dalībvalstīm.

Katras tiesas sastāvā ietilpst 25 tiesneši un 8 ģenerāladvokāti. Tiesnešus nominē katras valsts valdība, bet kopējo sastāvu uz sešiem gadiem, savstarpēji vienojoties, apstiprina dalībvalstu valdību pārstāvji Padomē.

Saskaņā ar Pievienošanās līguma 13.pantu daļēja tiesnešu sastāva nomaiņa paredzēta ik pēc trijiem gadiem, pārmaiņus nomainot trīspadsmit un divpadsmit tiesnešus, tādā veidā pārmaiņus nomainot divdesmit piecus tiesnešus.

Kas Latviju pārstāv Eiropas Tiesā?

Eiropas Kopienu tiesas tiesneša amatam no Latvijas tika izvirzīts Egils Levits (pilnvaru termiņš sākās 2004.gada 11.maijā un turpināsies līdz 2006.gada 6.oktobrim), savukārt Pirmās instances tiesas tiesneša amatam - Ingrīda Labucka (pilnvaru termiņš sākās 2004.gada 12.maijā un turpināsies līdz 2007.gada 31.augustam).

Eiropas Savienības Civildienesta tribunāls

Saskaņā ar Padomes 2004.gada 2.novembra lēmumu ir izveidots Eiropas Savienības Civildienesta tribunāls, kam jāizskata ar Eiropas Savienības civildienestu saistīti strīdi pirmajā instancē.

REVĪZIJAS PALĀTA JEB AUDITORU TIESA

(Court of Audits)

http://www.eca.eu.int/index_en.htm

Kas ir Revīzijas palāta?

Revīzijas palātas uzdevums ir kontrolēt ES finanses un nodrošināt ES finanšu lietderīgu izlietošanu, palīdzot Eiropas Parlamentam un ES Padomei veikt kontroli pār ES budžeta izmantošanu.

Attīstoties Eiropas Savienībai, Revīzijas palātas statuss, sastāvs, tās locekļu apstiprināšanas kārtība un kompetence būtiski mainījusies. Revīzijas palātas tiesnešus nominē katra ES dalībvalsts un lēmums par to apstiprināšanu ES Padomē tiek pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu, konsultējoties ar Eiropas Parlamentu.

Kas tajā darbojas?

Saskaņā ar Eiropas Kopienas līguma nosacījumiem Revīzijas palātas sastāvā ir pa vienam tiesnesim no katras ES dalībvalsts. Tādēļ Pievienošanās līguma 47. pantā tika paredzēts, ka no jauno dalībvalstu pievienošanās brīža Revīzijas palāta tiek papildināta ar 10 tiesnešiem. To pilnvaru laiks ir 6 gadi.

Kompetentā valdības institūcija ar Revīzijas palātu saistītajos jautājumos ir LR Finanšu ministrija.

Kopš 2004.gada 7.maija Revīzījas palātas tiesneša amata pienākumus pilda Igors Ludboržs.

PADOMDEVĒJINSTITŪCIJAS

EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJA

(European Economic and Social Committee)

http://www.esc.eu.int/index_en.asp

Kas ir Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja?

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (turpmāk – komiteja) ir izveidota uz Eiropas Kopienu līguma 7(2).panta pamata. Tās galvenais mērķis ir nodrošināt dažādu sociālo un ekonomisko interešu pārstāvību ES (piemēram, darba devējus, darba ņēmējus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ražotājus, pārvadātājus, patērētājus u. tml.). Komitejas loma ir konsultatīva – ES līgumos noteiktos gadījumos ES Padomei vai Komisijai jākonsultējas ar komiteju, kamēr citos gadījumos ES Padome, Komisija un Parlaments to var darīt brīvprātīgi.

Šajā komitejā pārsvarā tiek pārstāvēti darba devēji un darba ņēmēji, kurus lielākoties pārstāv arodbiedrības. Komitejā kopumā ir 310 pārstāvji un katrai valstij ir paredzēts noteikts pārstāvju skaits. Komitejas pārstāvjus nozīmē uz 4 gadiem (ar iespēju termiņu atjaunot) ar Padomes kvalificētā balsu vairākuma balsojumu, pamatojoties uz ieteikumiem no dalībvalstīm. Valsts pārstāvji komitejā nedrīkst pieņemt nekādus norādījumus no savas valdības vai organizācijām, kuras tie pārstāv, un tiem jābūt pilnīgi neatkarīgiem savu pienākumu pildīšanā un jārīkojas Kopienas kopējo interešu labā.

Latvijai komitejā ir paredzētas 7 pārstāvju vietas. Latvijas pārstāvju darbības termiņš šajā komitejā ir no 2004. gada maija līdz 2006. gada 20. septembrim.

2005. gada 30. martā Ministru kabinets ar rīkojumu Nr. 180 apstiprināja Latvijas Republikas kandidatūras dalībai Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

Kas Latviju pārstāv Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā?

Latvijas pārstāvji Eiropas Ekonomisko un sociālo lietu komitejā ir:

Irina Homko

Pēteris Krīgers

Andris Bērziņš

Vitālijs Gavrilovs

Gunta Anča

Henriks Danusēvičs

Viesturs Kociņš

REĢIONU KOMITEJA

(Committee of the Regions)

http://www.cor.eu.int/

Kas ir Reģionu komiteja?

Eiropas Kopienas līguma 7(2). un 263.pants paredz Reģionu komitejas izveidi. Sākotnēji tā tika izveidota, lai nodrošinātu ES institucionālās sistēmas decentralizāciju, bet šobrīd komitejas galvenais uzdevums ir nodrošināt pašvaldību un reģionālo varas iestāžu interešu pārstāvību Kopienā. Tāpat kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, arī Reģionu komitejai ir piešķirta konsultatīva loma. ES Padomei un Komisijai ES Līgumā noteiktos gadījumos ir jākonsultējas ar Reģionu komiteju. Tomēr ar to var konsultēties arī citos gadījumos, it īpaši, ja jautājums ir saistīts ar pārrobežu sadarbību.

Dalība komitejā

Reģionu komitejā ir 310 pārstāvji, kas tiek apstiprināti uz 4 gadu termiņu ar iespēju to atjaunot. Par valsts pārstāvjiem var būt reģionālo pārvaldes iestāžu vai pašvaldību pārstāvji, kuriem ir piešķirtas tiesības rīkoties attiecīgās institūcijas vārdā, vai personas, kas ir politiski atbildīgas tiešās vēlēšanās ievēlētai valsts pārvaldes institūcijai. Tomēr, neskatoties uz personas politisko atbildību savā dalībvalstī, pārstāvim kā komisijas dalībniekam jābūt neatkarīgam un jārīkojas Kopienas kopējās interesēs. Īpaši atzīmējams ir aizliegums komitejas locekļiem vienlaicīgi pildīt Eiropas Parlamentārieša funkcijas.

Katras dalībvalsts nozīmētās komitejas pārstāvju kandidatūras apstiprina ES Padome ar kvalificēto balsu vairākumu. Latvijai šajā komitejā ir paredzētas 7 pārstāvju vietas un 7 pārstāvju vietnieku vietas. Kandidāti ir apstiprināti ar Ministru kabineta 2005.gada 5.oktobra rīkojumu "Par Latvijas Republikas kandidatūrām dalībai Eiropas Savienības Reģionu komitejā".

Kas Latviju pārstāv Reģionu komitejā?

Pastāvīgie pārstāvji:

Uldis Augulis

Edvīns Bartkevičs

Andris Elksnītis

Edmunds Krastiņš

Guntars Krieviņš

Tālis Puķītis

Edgars Zalāns

Aizvietotāji:

Nellija Kleinberga

Gunārs Laicāns

Aleksandrs Lielmežs

Valdis Liepiņš

Indra Rassa

Andris Vaivods

Jānis Vītoliņš

LATVIEŠU VALODA ES INSTITŪCIJĀS

Latviešu valoda ir viena no oficiālajām ES valodām. Eiropas Parlamenta sesijās un ES Padomes ministru sanāksmēs dalībvalstu pārstāvjiem ir tiesības uzstāties vienā no ES oficiālajām valodām. Uzstāšanos oficiālajās ES valodās tulko ES institūcijās nodarbinātie profesionālie tulki.

ES Padomē un Eiropas Komisijā strādā Latvijas juristi-lingvisti. Ikviens Latvijas iedzīvotājs sarakstē ar ES institūcijām var izmantot latviešu valodu, kā arī iepazīties ar visiem ES līmenī pieņemtajiem lēmumiem un citiem oficiālajiem dokumentiem latviešu valodā.